The Spirit. Mana pilsēta tomēr nekliedz.

Ilgi gaidīju, gaidīju un [ne]sagaidīju Frenka Millera auklēto The Spirit.

Līdz ar to, ka treileris bija izcili elegants, filmas baudīšana pat izkaroja vietu manā wishlist’ā. Sāku pat lasīt pašus Vila Aisnera komiksus, tomēr galu galā tāds hype bija velts.

Filmas vizuālais tēls ir ļoti baudāms – tādā ziņā Millera kungs ir uzdevuma augstumos un panāk to, ka katru otro kadru varētu izdrukāt un likt rāmī, bet pārņem sajūta, ka tas viss ir redzēts Basin City šķērsielās. Turklāt tas galīgi nelīmējas kopā ar to, ko redzēju lasot pašus The Spirit komiksus (man gan tika tikai pirmie numuri).

Filma no sākuma līdz galam liekas diezgan paliels mindfuck, kurš ne brīdi nav konsekvents savā estētikā – dažbrīd smieklīgs, dažbrīd kruti-supervaroniski-cēls, dažbrīd emocionāls. Nezinu vai Millera kunga iecere vai nē, bet noskaties galvā grozās trīs lieli burti – W, T, F un vēl jautājuma zīme. Daudzie kuslie aktieri arī nosit jebkādu paliekošu emocionālu iespaidu.

Es noteikti, ka nenožēloju to, ka skatījos. Pieļauju, ka to varētu skatīties pat vēlreiz – jautrā kompānijā, kurā pabaudīt drūmo estētiku, Semjuela L. Džeksona jocīgo Astoņkāja tēlu, pārspīlēto/multenīgo kaušanos un citu 20.gs. popkultūras klišeju hiper-stilizāciju un parodēšanu. Tomēr gaidīto nesagaidīju un arī nedabūju neko citu patīkamu tā vietā.

Rezumējot: vājš saturs ļoti skaistā kastītē. Bet arī kastītes nereti ir gana vērtīgas, lai aizmirstu par saturu.

P.S. Bija vien tā vērts skatīties, lai redzētu, kā S. L. Džeksons klapē Spirit’u ar paša Frenka Millera  no ķermeņa atdalīto galvu.

Silda sirdi, Akira (1988)

Kad izdzirdēju par topošo filmu Akira, painteresējos par pašu 1988. gada animācijas filmu. Sapratu, ka tas ir obligāts pirkums. Ar jau redzēto Animatrix un Vampire Hunter D nepietiek. Šie tālie aizjūru darbi ir tik vizuāli krāšņi, ka mana atturīgā Eiropas pilsoņa apziņa kapitulē.

The movie consists of 2,212 shots and 160,000 single pictures, 2-3 times more than usual, using 327 different colors (another record in animation film), 50 of which were exclusively created for the film.

Nesen pienāca attiecīgais DVD un aplūkoju tikai piecas minūtes no tā – pašam savs tīzeris. Un jūtos pacilāts no tiem dažiem kadriem vien. Stils, tēli, vide, mūzika – viss veldzē nūģisko apziņu. Bet es to vēl neskatos pilnībā – pietaupu brīvam brīdim, kad spēšu koncentrēties un izdzert katru kadru sausu.

Bet vai es rakstu par kādu plastmasas ripuli, ko iegādājos? Nē. Es rakstu par lietu, kas veldzē apziņu ļoti savādos līmeņos. Tā vietā, lai justos nīgrs pēc daudz un dažādām trakulīgām un lielām izklaidēm, kuras daudzi veic katru brīvu brīdi, es jūtos lieliski un pacilāti vien filmas dēļ, kuru pat vēl neesmu redzējis…

Justos vēl labāk, ja vienmēr šādi spētu.

Only at the Grindhouse! Jeb Nāves pierādijums.

Jau dažas dienas F.lv demonstrē Death Proof. Biju.

Pēc noskatīšanās sāka likties aizdomīgi tas, ka pēdējā laikā visas filmas, kuras esmu skatījies kinoteātrī, man ir vairāk vai mazāk patikušas. Izskaidroju to ar faktu, ka neeju tik bieži, bet kad eju – rūpīgi izvēlos.

Patika arī šī… uh, un kā vēl.

Metiet pie malas pielaizītos šausmu gabalus un glazētos “Tokyo Drift” puikiņas. Tarantino ar Death Proof ir klāt.

Pat nezinu ar ko sākt – ar to, ka Kurts Rasels ir tik ļoti hard-boiled macho bad-ass, ka vārdu trūkst? Vai to, ka reti gadās redzēt šādu filmu, kas liks gan aizsegt acis un novērsties, gan smieties līkam? Vai varbūt to, kā tā pielipinās acis pie ekrāna un liks sekot katram saskrāpētajam, lēti montētajam, draņķīgās krāsās attēlotajam dzelžu dauzīšanas pasākumam? Vai ar to, cik ļoti tas viss ir jautri, pretīgi, smieklīgi, savādi un galu galā ļoti skatāmi un stilīgi? Pat nezinu ar ko sākt, tādēļ pat nesākšu.

Vienkārši, tas ir jāredz. Un kino. Ar pēc iespējas vairāk popkorna un lētas banālas publikas, kas, cerams, iesauksies “vot, eta dura!” (man tā gadījās), jo tikai tādu piedzīvojumu vari gūt maltuvē (only at the grindhouse!).

OK. Atmetot patosu, varu teikt, ka šī būs filma Tarantino zinātājiem – tiem, kas zin, kas šī par mantu un ļoti labi zin, ka grib to redzēt. Citi samulsīs un nesapratīs, manprāt. Bet tie, kas zin – domāju, ka nenožēlos.

Vogelfrei (pl.)

Jau kādu laiciņu iekš CCP demonstrē filmu Vogelfrei. Pēc diezgan labas pieredzes pēc latviešu “Man patīk, ka meitene skumst” un “Monotonijas” nešauboties gāju arī uz šo.

Sižeta aprakstiņš šeit.

Patīkamais: Cauri sitas profosionalitāte. Liekas, ka visi četri režisori ir pietiekoši augstas klases, lai viņu mesidžs tiešām nonāktu pie skatītāja, sajūta un atmosfēra ir ļoti baudāma. Turklāt arī tīri tehniski filma izskatās labi – uzņemta ar, liekas, ļoti labu kameru (-ām). Šīs lietas apvienojot, rezultātā filmā parādās skati, kurus varētu uz plakātiem printēt.

Patīkams ir arī pats šižets un ideja. Šī kompozīcija (četras daļas, katra ietver cilvēka dzīves posmu). Diezgan oriģināli, manuprāt. Un viss ir tik ne-klišejisks un ne-tūlīt-uzminams, ka ir, viekārši bauda skatīties.

Un patīkama, protams, ir sajūta pēc filmas noskatīšanās – jo jūtos arī kaut ko ieguvis. Ne gluži kā pēc POTCIII.

Nepatīkamais: Četras filmas daļas, liekas, diezgan neveiksmīgi savienotas kopā – diezgan saraustīti. Tas pats arī ar pašu filmas ideju. Nedaudz trūkst vienotības. Rodas pat nelielas pretrunas sižetā.

Kopumā: Lieliska filma patriotiem un intelektuāļiem. Neiesaku jautriem bariņiem un saldiem pārīšiem.

Papildināts: Stulbi uzrakstīju. Lai vai kā – bija lieliski. Man. Tieši man. Filma par nesaprastu, atraidītu, slēgtu cilvēku, kas sevī ir brīvs un dziļš. Arī par mūsu laikmetu un mūsu vietu tajā, par vērtībām. To ir vērts ietvert filmā un izjust uz sevis.